CNC apstrādes pieredzes kopsavilkums

CNC apstrādes sarežģītības dēļ,{0}}kas ietver mainīgos lielumus, piemēram, darbgaldus, materiālus, griešanas instrumentus, griešanas metodes un parametru iestatījumus,-lai sasniegtu augstu zināšanu līmeni šajā jomā (neatkarīgi no tā, vai tiek veikta apstrāde vai programmēšana), ir nepieciešams daudz laika. Tālāk ir sniegts praktiskās pieredzes kopsavilkums, ko inženieri uzkrājuši ilgā ražošanas periodā. Tas aptver tādus aspektus kā apstrādes procesi, darbības soļi, instrumenta parametru izvēle un procesa uzraudzība, un tas ir paredzēts jūsu uzziņai.

(1) **Uz rīku{1}}pamatota secība:** darbības tiek sadalītas atkarībā no izmantotajiem griezējinstrumentiem. Viens rīks pabeidz visas iespējamās daļas funkcijas, pirms tiek izmantots otrais vai trešais rīks, lai pabeigtu atlikušās funkcijas. Šī pieeja samazina instrumentu izmaiņu skaitu, samazina ne-griešanas (gaisa-griešanas) laiku un samazina nevajadzīgas pozicionēšanas kļūdas.

(2) **Secība, kuras pamatā ir-iezīmes:** detaļām ar plašām apstrādes prasībām darbu var sadalīt, pamatojoties uz strukturālajām īpašībām-, piemēram, iekšējām iezīmēm, ārējiem profiliem, izliektām virsmām vai plakanām virsmām. Parasti plakanas virsmas un atrašanās vietas virsmas tiek apstrādātas pirms caurumiem; vienkāršas ģeometriskas formas tiek apstrādātas pirms sarežģītas; un funkcijas ar zemākām precizitātes prasībām tiek apstrādātas pirms tām, kurām nepieciešama augstāka precizitāte.

(3) **Rupjināšanas un apdares secība:** Detaļām, kurām ir tendence deformēties, raupjēšanas un apdares darbības parasti ir jānodala. Tas ir tāpēc, ka pēc neapstrādāšanas var būt nepieciešami koriģējoši pasākumi (piemēram, atkārtota izlīdzināšana), lai novērstu jebkādu no tā izrietošo deformāciju.
Rezumējot, sadalot darbības, ir elastīgi jāņem vērā tādi faktori kā detaļas struktūra un izgatavojamība, darbgaldu iespējas, nepieciešamās CNC apstrādes apjoms, uzstādījumu skaits un iekārtas ražošanas organizācija. Izvēlei starp koncentrējošām darbībām (mazāk uzstādījumu) un izkliedējošām darbībām (vairāk iestatījumu) jābūt balstītai uz konkrēto situāciju, vienmēr cenšoties pēc racionālas pieejas.

Apstrādes secība jānosaka, pamatojoties uz detaļas struktūru, izejmateriāla (sagataves) stāvokli un pozicionēšanas un iespīlēšanas prasībām, galveno uzmanību pievēršot tam, lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēta sagataves stingrība. Secībai parasti jāievēro šādi principi:

(1) Apstrāde iepriekšējā posmā nedrīkst traucēt pozicionēšanu un iespīlēšanu, kas nepieciešama nākamajam posmam; ir jāņem vērā arī darbības ar vispārējas nozīmes{1}} darbgaldiem, kas ir iejauktas starp soļiem.

(2) Pirms ārējo kontūru apstrādes mašīnas iekšējās īpašības un dobumus.

(3) Darbības ar vienādām pozicionēšanas un iespīlēšanas metodēm vai vienu un to pašu griezējinstrumentu ideālā gadījumā būtu jāveic secīgi, lai pēc iespējas samazinātu atkārtotas-pozicionēšanas, instrumenta-maiņas un spailes{3}regulēšanas darbību skaitu.

(4) Ja vienas iestatīšanas laikā tiek veiktas vairākas darbības, vispirms ieplānojiet tās, kurām ir vismazākā ietekme uz sagataves stingrību.

(1) Centieties unificēt atskaites punktus, ko izmanto projektēšanā, ražošanas procesos un programmēšanas aprēķinos.

(2) Samaziniet iestatījumu skaitu; mērķis ir apstrādāt visas nepieciešamās virsmas pēc vienas pozicionēšanas darbības.

(3) Izvairieties no shēmām, kurām nepieciešama manuāla regulēšana, kamēr iekārta darbojas.

(4) Nodrošiniet, lai armatūras dizains būtu atvērts un pieejams; pozicionēšanas un iespīlēšanas mehānismi nedrīkst traucēt instrumenta ceļu (piem., izraisot sadursmes). Ja no traucējumiem nav iespējams izvairīties, apsveriet iespēju izmantot mašīnas skrūvspīles vai pamatplāksni ar skrūvējamu -uz leju.

1. Rīka -iestatījuma punkts var atrasties pašā sagatavē, ja tas ir atskaites punkts vai virsma, kas jau ir precīzi{2}}apstrādāta. Tomēr, ja rīka -iestatījuma punkts tiek iznīcināts pirmās darbības laikā, var kļūt neiespējami to atrast turpmākajām darbībām. Tāpēc pirmās darbības laikā izveidojiet relatīvu rīka-pozīcijas iestatīšanu vietā ar fiksētu izmēru attiecību pret pozicionēšanas atskaites punktu; tas ļauj atjaunot sākotnējo rīka-iestatījuma punktu, pamatojoties uz to relatīvajām pozīcijām. Šī relatīvā instrumenta-iestatīšanas pozīcija parasti atrodas uz mašīnas galda vai armatūras. Atlases principi ir šādi:
1) Viegli izlīdzināt.
2) Ērts programmēšanai.
3) Zems rīka-iestatījuma kļūda.
4) Ērta pārbaudei apstrādes laikā.

2. Sagataves koordinātu sistēmas sākumpunktu nosaka operators; to nosaka, iestatot instrumentu pēc tam, kad sagatave ir nostiprināta, un atspoguļo pozīcijas attiecību (attālumu) starp sagatavi un darbgalda nulles punktu. Pēc izveidošanas sagataves koordinātu sistēma parasti paliek nemainīga. Jāsalīdzina sagataves koordinātu sistēma un programmēšanas koordinātu sistēma; tas ir, apstrādes laikā tiem jāsakrīt.

Instrumenta ceļš attiecas uz instrumenta kustības trajektoriju un virzienu attiecībā pret sagatavi CNC apstrādes laikā. Racionāla apstrādes ceļa izvēle ir ļoti svarīga, jo tā ir cieši saistīta ar detaļas apstrādes precizitāti un virsmas kvalitāti. Nosakot instrumenta ceļu, jāņem vērā šādi punkti:
1) Pārliecinieties, vai daļa atbilst apstrādes precizitātes prasībām.
2) Veicināt skaitliskos aprēķinus un samazināt programmēšanas slodzi.
3) Meklējiet īsāko apstrādes ceļu un samaziniet "gaisa{1}}griešanas" laiku, lai uzlabotu apstrādes efektivitāti.
4) Samaziniet programmas bloku skaitu.
5) nodrošināt, lai tiktu ievērotas sagataves profila virsmas raupjuma prasības; pēdējais profils ir nepārtraukti jāapstrādā pēdējā piegājienā.
6) Rūpīgi apsveriet instrumenta tuvošanos un ievilkšanas ceļus (ieeja un izeja), lai līdz minimumam samazinātu instrumenta pēdas, ko rada apstāšanās pie profila (kur pēkšņas griešanas spēka izmaiņas var izraisīt elastīgu deformāciju) un lai izvairītos no sagataves skrāpējumiem, iegremdējot instrumentu vertikāli profila virsmā.

Kad sagataves izlīdzināšana un programmas atkļūdošana ir pabeigta, process nonāk automātiskās apstrādes stadijā. Automātiskās apstrādes laikā operatoram jāuzrauga griešanas process, lai novērstu kvalitātes problēmas vai citus negadījumus, ko izraisa neparasti griešanas apstākļi.

Griešanas procesa uzraudzība galvenokārt ietver šādus aspektus:
1. Apstrādes procesa uzraudzība: neapstrādātā apstrāde ir vērsta uz ātru liekā materiāla noņemšanu no sagataves virsmas. Automātiskās apstrādes laikā instruments iet pa iepriekš noteiktu ceļu, pamatojoties uz iestatītajiem griešanas parametriem. Operatoram ir jānovēro griešanas slodzes izmaiņas, izmantojot slodzes mērītāju, un jāpielāgo griešanas parametri, pamatojoties uz instrumenta slodzes statusu, lai maksimāli palielinātu darbgalda efektivitāti.

2. Griešanas skaņu uzraudzība procesa laikā: Automātiskajā griešanā skaņa, kas rodas, kad instruments iedarbojas ar apstrādājamo priekšmetu, parasti ir stabila, nepārtraukta un izteiksmīga, ko papildina vienmērīga mašīnas kustība. Procesam progresējot, var rasties nestabilitāte tādu faktoru dēļ kā cieti ieslēgumi sagatavē, instrumenta nodilums vai instrumenta novirze. Šī nestabilitāte izpaužas kā izmaiņas griešanas skaņā-, piemēram, instrumenta troksnis, kas ietekmē sagatavi,{4}}un mašīnas vibrācija. Pļaušanas parametri un apstākļi ir nekavējoties jāpielāgo; ja regulējumi izrādās neefektīvi, iekārta ir jāaptur, lai pārbaudītu instrumenta un sagataves stāvokli.

3. Apdares procesa uzraudzība. Apdare koncentrējas uz izmēru precizitātes un virsmas kvalitātes nodrošināšanu, kas parasti ietver lielu griešanas ātrumu un padeves ātrumu. Jāpievērš uzmanība sabūvēto -malu ietekmei uz apstrādāto virsmu. Dobuma apstrādei ir arī jāsargājas no pārgriešanas un instrumenta novirzes stūros. Lai risinātu šīs problēmas: vispirms noregulējiet dzesēšanas šķidruma izsmidzināšanas pozīciju, lai nodrošinātu optimālu apstrādātās virsmas dzesēšanu; otrkārt, uzraugiet apstrādātās virsmas kvalitāti un pielāgojiet griešanas parametrus, lai samazinātu kvalitātes svārstības. Ja korekcijas nedod ievērojamus uzlabojumus, apturiet iekārtu, lai pārbaudītu sākotnējās programmas derīgumu.
Apturot vai apturot iekārtu pārbaudei, īpaša uzmanība jāpievērš instrumenta novietojumam. Apturot iekārtu, kamēr instruments aktīvi griež,-izraisot vārpstas pēkšņu apstāšanos-, var atstāt instrumenta pēdas uz sagataves virsmas. Ideālā gadījumā mašīnu vajadzētu apturēt tikai pēc tam, kad instruments ir atvienojies no griešanas zonas.

1. Slīpfrēzēšanai ir jāizvēlas ne-atkārtoti asināmas karbīda frēzes vai gala frēzes. Parasti priekšroka tiek dota divu-pārkāpju apstrādes stratēģijai: pirmajai gājienam ir jābūt rupjmašīnai, izmantojot frēzi, nepārtraukti šķērsojot sagataves virsmu. Ieteicamais griešanas platums katrā gājienā ir 60–75% no instrumenta diametra.

2. Gala frēzes un karbīda{1}}ieliktņu gala frēzes galvenokārt tiek izmantotas izciļņu, rievu un kārbu atvēršanas virsmu apstrādei.

3. Lumb-galu frēzes un apaļas-ieliktņu frēzes (pazīstamas arī kā bult-priekšfrēzes) parasti tiek izmantotas izliektu virsmu un profilu apstrādei ar mainīgu iegrimes leņķi. Lod-gala frēzes galvenokārt tiek izmantotas pus-apdarei un apdarei, turpretim karbīda-ieliktņu apaļo-ieliktņu frēzes parasti tiek izmantotas rupjā apstrādei.

Apstrādes programmas lapa ir CNC apstrādes procesa dizaina sastāvdaļa un kalpo kā instrukciju kopums, kas operatoram jāievēro. Tajā ir sniegta specifiska informācija par apstrādes programmu, lai precizētu programmas saturu, darba turēšanas un pozicionēšanas metodes, katrai apstrādes darbībai atlasītos rīkus un jebkādus īpašus piesardzības pasākumus.

Apstrādes programmas lapā jāiekļauj: CAD/CAM failu nosaukumi, sagataves nosaukums, darba turēšanas skice, programmas nosaukums, katrai programmai izmantotie instrumenti, maksimālais griešanas dziļums, apstrādes veids (piemēram, rupjā apstrāde vai apdare), paredzamais apstrādes laiks utt.

Pēc apstrādes procesa noteikšanas pirms programmēšanas ir jāsaprot:

1. Sagataves iespīlēšanas metode;

2. Sagataves izmērs (lai noteiktu apstrādes apjomu vai to, vai ir nepieciešami vairāki iestatījumi);

3. Sagataves materiāls (lai izvēlētos atbilstošus griezējinstrumentus);

4. Pieejamais instrumentu inventārs (lai izvairītos no programmas modifikācijas apstrādes laikā trūkstošo instrumentu dēļ vai iepriekš sagatavotu nepieciešamos instrumentus, ja tie ir nepieciešami).

Drošības augstuma iestatīšanas princips parasti ir novietot to virs jebkuras "salu" augstākās virsmas (paaugstināti elementi). Alternatīvi, programmēšanas nulles punkta iestatīšana visaugstākajā virsmā var arī samazināt instrumentu sadursmes risku.

Tā kā dažādi darbgaldi atpazīst dažādus adrešu kodus un NC programmu formātus, konkrētajam izmantotajam darbgaldam ir jāizvēlas pareizais pēcapstrādes formāts, lai nodrošinātu ģenerētās programmas pareizu darbību.

Programmu pārsūtīšanas metodes var iedalīt CNC un DNC. Izmantojot CNC metodi, programma, izmantojot datu nesēju (piemēram, disketi, lentes lasītāju vai sakaru kabeli) tiek pārsūtīta uz darbgalda atmiņu glabāšanai, un pēc tam apstrādes laikā tiek izgūta no atmiņas. Tā kā atmiņas ietilpība ir ierobežota, lielām programmām tiek izmantota DNC metode; jo DNC ļauj darbgaldam nolasīt programmu tieši no vadības datora (efektīvi straumējot datus darbības laikā), to neierobežo atmiņas ietilpības ierobežojumi.