Augstākās klases darbgaldu lējumu kvalitāte būtiski ietekmē mehānisko izstrādājumu veiktspēju, un daudzi faktori ietekmē šo kvalitāti. Tā kā nav iespējams atšķirt lējuma kvalitāti, vienkārši aplūkojot tā virsmu, izpētīsim, kā noteikt, vai augstākās klases darbgaldu lējums atbilst kvalitātes standartiem.
1. Šķidruma caurlaidības testēšana (LPT).
Šo metodi izmanto, lai atklātu dažādus atklātus virsmas defektus augstākās klases darbgaldu lējumos, piemēram, virsmas plaisas vai caurumus, kurus ir grūti pamanīt ar neapbruņotu aci. Izplatīts veids ir krāsvielu caurlaidības pārbaude: uz virsmas tiek uzklāts ļoti caurlaidīgs, krāsains šķidrums (parasti sarkans), bieži vien iegremdējot vai izsmidzinot, un tas iesūcas visos atklātajos defektos. Pēc liekā šķidruma noslaukšanas tiek uzklāts ātri žūstošs attīstītājs. Defektos iesprostotais līdzeklis tiek izvilkts, notraipot attīstītāju un atklājot defektu formu, izmēru un sadalījumu. Vēl viena variācija ir fluorescējošā penetranta testēšana, kas prasa novērošanu ultravioletajā (UV) gaismā; šī metode nodrošina lielāku jutību nekā standarta krāsvielu pārbaude.
2. Virpuļstrāvas pārbaude (ECT):
Šis paņēmiens ir piemērots apakšvirsmas defektu noteikšanai darbgaldu lējumos, parasti dziļumā līdz 6–7 mm. Ir divas primārās konfigurācijas: zondes-spoles (izvietošanas) metode un aptverošās spoles (caurlaides) metode. Kad lējums tiek novietots pie spoles ar maiņstrāvu, iegūtais mainīgais magnētiskais lauks inducē elektriskās strāvas, kas pazīstamas kā "virpuļstrāvas", kas plūst lējumā perpendikulāri ierosmes laukam. Šīs virpuļstrāvas ģenerē savu magnētisko lauku, kas ir pretrunā sākotnējam laukam, tādējādi mainot spoles pretestību. Ja ir defekts, virpuļstrāvu elektriskie raksturlielumi ir izkropļoti, norādot uz defekta esamību. Virpuļstrāvas pārbaudes galvenais ierobežojums ir tas, ka tā nevar tieši parādīt precīzu defekta izmēru vai formu; tas parasti nosaka tikai defekta virsmas atrašanās vietu un dziļumu. Turklāt tā jutība nelielu, atvērtas virsmas defektu noteikšanai sagatavē ir zemāka nekā caurlaidības pārbaudei.
3. Magnētisko daļiņu pārbaude:
Augstākās klases darbgaldu lējumiem magnētisko daļiņu pārbaude ir piemērota virsmas defektu, kā arī dažu milimetru dziļuma apakšvirsmas defektu noteikšanai. Šai metodei ir nepieciešams līdzstrāvas magnetizācijas aprīkojums un magnētiskās daļiņas. Magnetizācijas iekārtas tiek izmantotas, lai radītu magnētisko lauku uz lējuma iekšējās un ārējās virsmas, savukārt magnētiskās daļiņas, kas tiek uzklātas vai nu sausas, vai kā suspensija, tiek izmantotas, lai atklātu visus defektus. Kad magnētiskais lauks tiek pielietots noteiktai lējuma zonai, visi defekti šajā magnetizētajā zonā izraisīs magnētiskās plūsmas noplūdi. Kad tiek uzklātas magnētiskās daļiņas (vai magnētiskā suspensija), tās tiek piesaistītas šiem noplūdes laukiem, tādējādi izceļot defektus. Pārbaudes procesā ir jāmaina magnetizācijas virziens, lai nodrošinātu defektu konstatēšanu neatkarīgi no to orientācijas. Šīs metodes var izmantot, lai pārbaudītu darbgaldu lējumu kvalitāti.
